Esam saņēmuši aizkustinošu vēstuli no kādas pacientes, kas ir izmantojusi fonda sniegtos pakalpojumus. Vienmēr ir liels prieks saņemt šādas vēstules, jo tas tikai apliecina to, cik šādi pakalpojumi ir vajadzīgi sievietēm, kas ir saņēmušas krūts vēža diagnozi. Paldies Solvita, ka padalījāties ar savu pieredzi!

         *****

  Kad dzīve šķiet skaista arī pēc 40, kad izdodas dzīvot pilnvērtīgu, aizraujošu, emocionāli un fiziskām aktivitātēm piesātinātu dzīvi, nesūdzoties par veselību, šķiet nekas neapdraud  šo jauko būšanu. Neskatoties uz to, ka nebija nekādu sūdzību, apzinīgi devos uz ikgadējo ginekoloģisko apskati, nodevu analīzes dzemdes kakla srīningam un, neko ļaunu nedomādama, pēc vairāku gadu pārtraukuma, nolēmu aiziet arī uz mamogrāfiju. Te arī sākās mans stresa un baiļu periods – atbildē saņēmu „aizdomas par onkoloģiju labajā krūtī”…Un te nu būtiski ir saglabāt mieru, ticību labajam un nekrist panikā pirms laika. To es saku tagad, kad esmu iedzīvojusies depresijā…Viegli jau pateikt vai domāt, ka viss būs labi, bet tai brīdī šķiet smadzenes pašas domā savas sliktās domas. Man diemžēl atmiņā ir šīs slimības gaitas tuvs redzējums, jo no krūts vēža mira mana mamma. Tas protams traucēja uz šo situāciju paraudzīties optimistiski. Ļoti daudz spēku un nervu šūnu paņem viss garais izmeklējumu, neziņas un gaidīšanas laiks, jo no šīs pirmās aizdomu diagnozes līdz gala atbildei manā gadījumā pagāja pus gads.Un tad es pat vairs nespēju izdzirdēt un novērtēt ārsta teikto – vēža nav! Jo viss nebūt nešķita tik priecīgi  - līdzās šai labajai ziņai sekoja vēsts – jānoņem krūts, jo tā ir pilna ar pirmsvēža šūnām mikrokalcinātu veidolā. Aiz muguras jau bija viena operācija, lai pie šīm analīzēm tiktu, kuras laikā tika izņemta daļa krūts audu. Un tagad šis… Grūti par to priecāties..

    Atveseļošanās periods pēc abām operācijām divu mēnešu laikā jau fiziski bija grūts..un te blakus vēl parādījās jaunas izjūtas – pēcoperāciju emocionālais atslābums. Parādījās nekad nepiedzīvotas veselības problēmas – strauja asinsspiediena lēkāšana, sirdsdarbības aritmija, stipras galvassāpes, sāpes sprandā un rokā, sajūta, ka zaudēšu samaņu, ātrās palīdzības izsaukumi…Neirologa uzraudzībā veicu daudzas pārbaudes – viss liecināja, ka pie vainas ir mana nervu sistēma. Tika iztērēti lieli līdzekļi, un vēl jāatrod finansējums rehabilitācijai. Nepakautrējos vērsties psihiatrijas un narkoloģijas centrā pie psihiatra. Tiku pie nervu zālēm. Pēcoperācijas vizītē pie ķirurga, māsiņa Dace ieteica apmeklēt fizioterapeitu. Bažījos, ka man tam vairs nav līdzekļu. Tad man ieteica vērsties pie „Rozā vilcieniņa” labdarības fonda. Man palīdzēja!!! Regulāri dodos pie fizioterapeita un sāku jau atgūt rokas un pleca kustīgumu, pamazām atkāpjas arī sāpes, emocionālo spriedzi palīdz mazināt arī apmaksāts psihologs, tātad arī cīņa ar depresiju ir sākusies!!! Esmu ļoti pateicīga „Rozā vilcieniņam”!!!

            Un tagad vien varu pateikt un ieteikt jebkurai sievietei, kas sāk šo grūto ceļu pretī diagnozei – nekrist panikā pirms laika, tas var atstāt būtiskākas sekas uz jūsu veselību nekā pati diagnoze tās ļaunākajā gadījumā, jo tas atņem spēkus cīņai ar slimību un atveseļošanās periodu paildzina un sarežģī. Nekad nevajag zaudēt cerību un ticēt – nav neārstējamu slimību, ir tikai neārstējami pacienti. Ļaujiet grūtā brīdī par jums parūpēties, vai tie būtu Jūsu mīļie, vai ārsti vai labdarības fonds. Katram dzīvē var pienākt grūtāks brīdis, kad apkārtējo atbalstam ir ļoti liela vērtība.

            Arī man šis stāsts vēl nav galā – gaidāma vēl viena operācija( espandera nomaiņa pret krūts implantu), tomēr tagad uz visu varu paraudzīties jau cerīgāk – kā caur rozā brillēm vai, precīzāk izsakoties, caur „rozā vilcieniņa” logu, pa kuru skats uz dzīvi un iespējām nudien rādās rožaināks!

Ar cieņu,

Solvita