Sveiki!

Gribētu pateikt Jums milzīgu paldies par to atbalstu, ko sniedzat cilvēkiem, kas ir sastapušies ar šo briesmīgo slimību.

Gribējās jau sen pateikties un uzrakstīt, bet ārstēšanās laikā bija grūti saņemties, jo kamēr tas viss notiek, ir bail elpot, dzīvot un kaut ko stāstīt, liekas, ka, ja izdarīsi kādu lieku kustību, pateiksi kādu lieku vārdu, viss pēkšņi mainīsies, atgriezīsies un paliks vēl sliktāk.

Bet saņēmos tieši, pateicoties Jūsu sniegtajai palīdzībai. Tas deva spēju atgūties, paskatīties uz pasauli ar citu skatienu un ieielpot pavasara gaisu ar pilnu krūti.

Mans stāsts ietver sevī ne tikai viena cilvēka dzīvību, tas nav tikai par mani. Es uzzināju savu diagnozi, kad biju stāvoklī, precīzāk sakot, pēdējā grūtniecības nedēļā. Uz to brīdi gaidīju savu pirmo bērniņu un biju 29 gadus veca.

Kādā septītājā mēnesī sataustīju sev krūtīs bumbuli, tajā brīdī nodomāju, ka nekas traks tas nav, esmu stāvoklī un krūtis palielinās, arī mans bumbulis aug, bet kaut kur dziļi iekšā sajutu to lielo satraukumu, un tā arī nodzīvoju vēl mēnesi līdz nākamai ārsta vizītei.

Kad jau astotajā mēnesī pateicu dakterei par savām aizdomām, mani nosūtīja uz USG, to gaidīju arī vēl kādu laiku. Kamēr tiku uz USG biju jau 40.ajā grūtniecības nedēļā.

Tālāk viss notika kā miglā. Pēc USG mani steidzami nosūtīja uz onkoloģisko poliklīniku, neko nepasakot, jo noteikti tas ir onkologa darbs teikt pacientei tādu diagnozi. Atceros, kā sēdēju rindā ar milzīgo vēderu un gaidīju savu diagnozi. Tā cerība, ka ārsti ir kļūdījušies mani ļoti ilgi vēl neatstāja. Es līdz pat konsīlijam vēl neticēju līdz galam, ka esmu slima, smagi slima, un ka man būs jāiet cauri tai visai ārstēšanai.

Ar vīru bijām izdomājuši, ka nedomāsim par slimību līdz nebūs konsīlijs un viss nebūs apstiprināts. Tagad saprotu, ka tas bija vislabākais lēmums. Jā, mēs noliedzām slimību, bija jau skaidri zināms, ka esmu slima un tie nav joki, bet mums gribējās piedzīvot tos skaistos mirkļus un dot iespēju meitiņai piedzimt un nākt šajā pasaulē bezrūpīgi un pie laimīgiem vecākiem.

Un tā arī notika, neskatoties uz to, ka piedzemdēt pašai man arī nesanāca, sākās placentas atslāņošanās un mēs izgājām cauri vēl vienam murgam ar asins peļķi, ātrajiem, neplānotu ķeizargriezienu un neciešamām sāpēm pēc dzemdībām.

Bet mēs spējām saņemties, un nekas cits nebija tajā brīdī svarīgāks par mūsu bērniņu. Tagad, atskatoties, saprotu, ka ja man visu šo laiku nebūtu bērns, kas man nesa tik daudz laimes un prieka, es būtu visu uztvērusi un izdzīvojusi citādāk, daudz nepatīkamāk un sāpīgāk.

Tālāk viss bija kā miglā, sākās ārstēšana, ķīmijas, operācija, apstarošana, nespēja mazo barot ar krūtīm, slimnīca, kurā tiku ar komplikācijām no ķīmijas un neredzēju 2 mēnešu jauno bērnu divas nedēļas, jo biju karantīnā.

Tā visa bija ļoti traumatiska pieredze, neskatoties uz milzīgo atbalstu no vīra, un to laimi, ko sniedza meitiņa katru dienu. Tikai tās lietas palīdzēja iet uz priekšu un nenolaist rokas. Cīnīties.

Tas, ko gribētu novēlēt visiem, kas iet cauri šai briesmīgajai slimībai, ir nepadoties un cīnīties un, lai to darītu ir nepieciešams atbalsts, ne tikai tuvinieku, bet arī profesionāļu atbalsts. Man ļoti palīdzēja tikšanās ar psihologu, aizgāju tur tad, kad jau viss gandrīz bija beidzies, gribēju saprast vai ar mani viss būs kārtībā, vai varēšu dzīvot tālāk un kā lai to daru. Guvu tur pārliecību, spēju beidzot pieņemt savu slimību un atkal sākt domāt par nākotni.

Ļoti palīdzēja arī nodarbības pie fizioterapeita, tur guvu pārliecību par savu ķermeni, ka spēšu dzīvot tālāk un kustēties tā kā pirms tam.

Mēs neviens nezinām, kas mūs gaida rīt, esam mēs slimi vai veseli, laimīgi vai norūpējušies. Tāpēc dzīve ir jādzivo, ja vajag - jācīnās un jānovertē to, kas dots.

Paldies Jums vēlreiz, ka devāt šo iespēju, kas palīdzēja kustēties, dzīvot un baudīt dzīvi no jauna!

Nataļja