Pateicības un iedvesmas vārdi no Nataļjas
Sveiki!
Gribētu pateikt Jums milzīgu paldies par to atbalstu, ko sniedzat cilvēkiem, kas ir sastapušies ar šo briesmīgo slimību.
Gribējās jau sen pateikties un uzrakstīt, bet ārstēšanās laikā bija grūti saņemties, jo kamēr tas viss notiek, ir bail elpot, dzīvot un kaut ko stāstīt, liekas, ka, ja izdarīsi kādu lieku kustību, pateiksi kādu lieku vārdu, viss pēkšņi mainīsies, atgriezīsies un paliks vēl sliktāk.
Bet saņēmos tieši, pateicoties Jūsu sniegtajai palīdzībai. Tas deva spēju atgūties, paskatīties uz pasauli ar citu skatienu un ieielpot pavasara gaisu ar pilnu krūti.
Mans stāsts ietver sevī ne tikai viena cilvēka dzīvību, tas nav tikai par mani. Es uzzināju savu diagnozi, kad biju stāvoklī, precīzāk sakot, pēdējā grūtniecības nedēļā. Uz to brīdi gaidīju savu pirmo bērniņu un biju 29 gadus veca.
Solvitas vēstule
Esam saņēmuši aizkustinošu vēstuli no kādas pacientes, kas ir izmantojusi fonda sniegtos pakalpojumus. Vienmēr ir liels prieks saņemt šādas vēstules, jo tas tikai apliecina to, cik šādi pakalpojumi ir vajadzīgi sievietēm, kas ir saņēmušas krūts vēža diagnozi. Paldies Solvita, ka padalījāties ar savu pieredzi!
*****
Kad dzīve šķiet skaista arī pēc 40, kad izdodas dzīvot pilnvērtīgu, aizraujošu, emocionāli un fiziskām aktivitātēm piesātinātu dzīvi, nesūdzoties par veselību, šķiet nekas neapdraud šo jauko būšanu. Neskatoties uz to, ka nebija nekādu sūdzību, apzinīgi devos uz ikgadējo ginekoloģisko apskati, nodevu analīzes dzemdes kakla srīningam un, neko ļaunu nedomādama, pēc vairāku gadu pārtraukuma, nolēmu aiziet arī uz mamogrāfiju. Te arī sākās mans stresa un baiļu periods – atbildē saņēmu „aizdomas par onkoloģiju labajā krūtī”…Un te nu būtiski ir saglabāt mieru, ticību labajam un nekrist panikā pirms laika. To es saku tagad, kad esmu iedzīvojusies depresijā…Viegli jau pateikt vai domāt, ka viss būs labi, bet tai brīdī šķiet smadzenes pašas domā savas sliktās domas. Man diemžēl atmiņā ir šīs slimības gaitas tuvs redzējums, jo no krūts vēža mira mana mamma. Tas protams traucēja uz šo situāciju paraudzīties optimistiski. Ļoti daudz spēku un nervu šūnu paņem viss garais izmeklējumu, neziņas un gaidīšanas laiks, jo no šīs pirmās aizdomu diagnozes līdz gala atbildei manā gadījumā pagāja pus gads.Un tad es pat vairs nespēju izdzirdēt un novērtēt ārsta teikto – vēža nav! Jo viss nebūt nešķita tik priecīgi - līdzās šai labajai ziņai sekoja vēsts – jānoņem krūts, jo tā ir pilna ar pirmsvēža šūnām mikrokalcinātu veidolā. Aiz muguras jau bija viena operācija, lai pie šīm analīzēm tiktu, kuras laikā tika izņemta daļa krūts audu. Un tagad šis… Grūti par to priecāties..