Rozā vilciena labdarības fonds - Atsauksmes

Pateicības un iedvesmas vārdi no Nataļjas

Fri, 27 Apr 2018 11:59:00 +0000

Sveiki!

Gribētu pateikt Jums milzīgu paldies par to atbalstu, ko sniedzat cilvēkiem, kas ir sastapušies ar šo briesmīgo slimību.

Gribējās jau sen pateikties un uzrakstīt, bet ārstēšanās laikā bija grūti saņemties, jo kamēr tas viss notiek, ir bail elpot, dzīvot un kaut ko stāstīt, liekas, ka, ja izdarīsi kādu lieku kustību, pateiksi kādu lieku vārdu, viss pēkšņi mainīsies, atgriezīsies un paliks vēl sliktāk.

Bet saņēmos tieši, pateicoties Jūsu sniegtajai palīdzībai. Tas deva spēju atgūties, paskatīties uz pasauli ar citu skatienu un ieielpot pavasara gaisu ar pilnu krūti.

Mans stāsts ietver sevī ne tikai viena cilvēka dzīvību, tas nav tikai par mani. Es uzzināju savu diagnozi, kad biju stāvoklī, precīzāk sakot, pēdējā grūtniecības nedēļā. Uz to brīdi gaidīju savu pirmo bērniņu un biju 29 gadus veca.

Kādā septītājā mēnesī sataustīju sev krūtīs bumbuli, tajā brīdī nodomāju, ka nekas traks tas nav, esmu stāvoklī un krūtis palielinās, arī mans bumbulis aug, bet kaut kur dziļi iekšā sajutu to lielo satraukumu, un tā arī nodzīvoju vēl mēnesi līdz nākamai ārsta vizītei.

Kad jau astotajā mēnesī pateicu dakterei par savām aizdomām, mani nosūtīja uz USG, to gaidīju arī vēl kādu laiku. Kamēr tiku uz USG biju jau 40.ajā grūtniecības nedēļā.

Tālāk viss notika kā miglā. Pēc USG mani steidzami nosūtīja uz onkoloģisko poliklīniku, neko nepasakot, jo noteikti tas ir onkologa darbs teikt pacientei tādu diagnozi. Atceros, kā sēdēju rindā ar milzīgo vēderu un gaidīju savu diagnozi. Tā cerība, ka ārsti ir kļūdījušies mani ļoti ilgi vēl neatstāja. Es līdz pat konsīlijam vēl neticēju līdz galam, ka esmu slima, smagi slima, un ka man būs jāiet cauri tai visai ārstēšanai.

Ar vīru bijām izdomājuši, ka nedomāsim par slimību līdz nebūs konsīlijs un viss nebūs apstiprināts. Tagad saprotu, ka tas bija vislabākais lēmums. Jā, mēs noliedzām slimību, bija jau skaidri zināms, ka esmu slima un tie nav joki, bet mums gribējās piedzīvot tos skaistos mirkļus un dot iespēju meitiņai piedzimt un nākt šajā pasaulē bezrūpīgi un pie laimīgiem vecākiem.

Un tā arī notika, neskatoties uz to, ka piedzemdēt pašai man arī nesanāca, sākās placentas atslāņošanās un mēs izgājām cauri vēl vienam murgam ar asins peļķi, ātrajiem, neplānotu ķeizargriezienu un neciešamām sāpēm pēc dzemdībām.

Bet mēs spējām saņemties, un nekas cits nebija tajā brīdī svarīgāks par mūsu bērniņu. Tagad, atskatoties, saprotu, ka ja man visu šo laiku nebūtu bērns, kas man nesa tik daudz laimes un prieka, es būtu visu uztvērusi un izdzīvojusi citādāk, daudz nepatīkamāk un sāpīgāk.

Tālāk viss bija kā miglā, sākās ārstēšana, ķīmijas, operācija, apstarošana, nespēja mazo barot ar krūtīm, slimnīca, kurā tiku ar komplikācijām no ķīmijas un neredzēju 2 mēnešu jauno bērnu divas nedēļas, jo biju karantīnā.

Tā visa bija ļoti traumatiska pieredze, neskatoties uz milzīgo atbalstu no vīra, un to laimi, ko sniedza meitiņa katru dienu. Tikai tās lietas palīdzēja iet uz priekšu un nenolaist rokas. Cīnīties.

Tas, ko gribētu novēlēt visiem, kas iet cauri šai briesmīgajai slimībai, ir nepadoties un cīnīties un, lai to darītu ir nepieciešams atbalsts, ne tikai tuvinieku, bet arī profesionāļu atbalsts. Man ļoti palīdzēja tikšanās ar psihologu, aizgāju tur tad, kad jau viss gandrīz bija beidzies, gribēju saprast vai ar mani viss būs kārtībā, vai varēšu dzīvot tālāk un kā lai to daru. Guvu tur pārliecību, spēju beidzot pieņemt savu slimību un atkal sākt domāt par nākotni.

Ļoti palīdzēja arī nodarbības pie fizioterapeita, tur guvu pārliecību par savu ķermeni, ka spēšu dzīvot tālāk un kustēties tā kā pirms tam.

Mēs neviens nezinām, kas mūs gaida rīt, esam mēs slimi vai veseli, laimīgi vai norūpējušies. Tāpēc dzīve ir jādzivo, ja vajag - jācīnās un jānovertē to, kas dots.

Paldies Jums vēlreiz, ka devāt šo iespēju, kas palīdzēja kustēties, dzīvot un baudīt dzīvi no jauna!

Nataļja

Solvitas vēstule

Thu, 31 Mar 2016 11:12:00 +0000

Esam saņēmuši aizkustinošu vēstuli no kādas pacientes, kas ir izmantojusi fonda sniegtos pakalpojumus. Vienmēr ir liels prieks saņemt šādas vēstules, jo tas tikai apliecina to, cik šādi pakalpojumi ir vajadzīgi sievietēm, kas ir saņēmušas krūts vēža diagnozi. Paldies Solvita, ka padalījāties ar savu pieredzi!

*****

Kad dzīve šķiet skaista arī pēc 40, kad izdodas dzīvot pilnvērtīgu, aizraujošu, emocionāli un fiziskām aktivitātēm piesātinātu dzīvi, nesūdzoties par veselību, šķiet nekas neapdraud šo jauko būšanu. Neskatoties uz to, ka nebija nekādu sūdzību, apzinīgi devos uz ikgadējo ginekoloģisko apskati, nodevu analīzes dzemdes kakla srīningam un, neko ļaunu nedomādama, pēc vairāku gadu pārtraukuma, nolēmu aiziet arī uz mamogrāfiju. Te arī sākās mans stresa un baiļu periods – atbildē saņēmu „aizdomas par onkoloģiju labajā krūtī”…Un te nu būtiski ir saglabāt mieru, ticību labajam un nekrist panikā pirms laika. To es saku tagad, kad esmu iedzīvojusies depresijā…Viegli jau pateikt vai domāt, ka viss būs labi, bet tai brīdī šķiet smadzenes pašas domā savas sliktās domas. Man diemžēl atmiņā ir šīs slimības gaitas tuvs redzējums, jo no krūts vēža mira mana mamma. Tas protams traucēja uz šo situāciju paraudzīties optimistiski. Ļoti daudz spēku un nervu šūnu paņem viss garais izmeklējumu, neziņas un gaidīšanas laiks, jo no šīs pirmās aizdomu diagnozes līdz gala atbildei manā gadījumā pagāja pus gads.Un tad es pat vairs nespēju izdzirdēt un novērtēt ārsta teikto – vēža nav! Jo viss nebūt nešķita tik priecīgi - līdzās šai labajai ziņai sekoja vēsts – jānoņem krūts, jo tā ir pilna ar pirmsvēža šūnām mikrokalcinātu veidolā. Aiz muguras jau bija viena operācija, lai pie šīm analīzēm tiktu, kuras laikā tika izņemta daļa krūts audu. Un tagad šis… Grūti par to priecāties..

Atveseļošanās periods pēc abām operācijām divu mēnešu laikā jau fiziski bija grūts..un te blakus vēl parādījās jaunas izjūtas – pēcoperāciju emocionālais atslābums. Parādījās nekad nepiedzīvotas veselības problēmas – strauja asinsspiediena lēkāšana, sirdsdarbības aritmija, stipras galvassāpes, sāpes sprandā un rokā, sajūta, ka zaudēšu samaņu, ātrās palīdzības izsaukumi…Neirologa uzraudzībā veicu daudzas pārbaudes – viss liecināja, ka pie vainas ir mana nervu sistēma. Tika iztērēti lieli līdzekļi, un vēl jāatrod finansējums rehabilitācijai. Nepakautrējos vērsties psihiatrijas un narkoloģijas centrā pie psihiatra. Tiku pie nervu zālēm. Pēcoperācijas vizītē pie ķirurga, māsiņa Dace ieteica apmeklēt fizioterapeitu. Bažījos, ka man tam vairs nav līdzekļu. Tad man ieteica vērsties pie „Rozā vilcieniņa” labdarības fonda. Man palīdzēja!!! Regulāri dodos pie fizioterapeita un sāku jau atgūt rokas un pleca kustīgumu, pamazām atkāpjas arī sāpes, emocionālo spriedzi palīdz mazināt arī apmaksāts psihologs, tātad arī cīņa ar depresiju ir sākusies!!! Esmu ļoti pateicīga „Rozā vilcieniņam”!!!

Un tagad vien varu pateikt un ieteikt jebkurai sievietei, kas sāk šo grūto ceļu pretī diagnozei – nekrist panikā pirms laika, tas var atstāt būtiskākas sekas uz jūsu veselību nekā pati diagnoze tās ļaunākajā gadījumā, jo tas atņem spēkus cīņai ar slimību un atveseļošanās periodu paildzina un sarežģī. Nekad nevajag zaudēt cerību un ticēt – nav neārstējamu slimību, ir tikai neārstējami pacienti. Ļaujiet grūtā brīdī par jums parūpēties, vai tie būtu Jūsu mīļie, vai ārsti vai labdarības fonds. Katram dzīvē var pienākt grūtāks brīdis, kad apkārtējo atbalstam ir ļoti liela vērtība.

Arī man šis stāsts vēl nav galā – gaidāma vēl viena operācija( espandera nomaiņa pret krūts implantu), tomēr tagad uz visu varu paraudzīties jau cerīgāk – kā caur rozā brillēm vai, precīzāk izsakoties, caur „rozā vilcieniņa” logu, pa kuru skats uz dzīvi un iespējām nudien rādās rožaināks!

Ar cieņu,

Solvita

Vēstule no Intas

Thu, 27 Aug 2015 07:03:00 +0000

Vēlamies padalīties ar zemāk iekopēto vēstuli no pacientes, kas ir saņēmusi fonda apmaksātos pakalpojumus - lai tas būtu par mudinājumu citām sievietēm ar krūts vēža diagnozi meklēt palīdzību un nepalikt vienām - un kā apliecinājums fonda nepieciešamībai. Paldies Inta, ka padalījāties ar savu stāstu!

*****

"Savai veselībai sekoju. Pie ārsta gāju regulāri, pēdējo reizi 2014. gada 23.aprīlī un viss bija kārtībā... jūlijā nejauši padusē sataustīju kastaņa lieluma sacietējumu. Tas nevar būt! Nākošajā rītā ģimenes ārste nosūtīja uz Onkoloģijas slimnīcu. Un vienā mirklī visa pasaule sagriezās ar kājām gaisā! Neticēju, ka tik strauji viss attīstīsies un tomēr analīzes parādīja, ka nepieciešama pilna programma – ķīmijterapija, operācija, krūts noņemšana un atkal ķīmijterapija un starošana.. Neizsakāmi grūti – procedūras ļoti smagas. Sāku pagurt, domāju vai ir vērts tā mocīties?!

Pagrieziens manā dzīvē notika, kad draudzene iedeva izlasīt Tautas veselības avīzi 2015. gada aprīlī, kur Zinta Uskale, labdarības organizācijas Rozā vilciens dibinātāja stāsta, kā viņa neatlaidīgi cīnās ar savu slimību un, kopā ar māsu un brāļa draudzeni, vēl organizē palīdzību mums, citām sievietēm tādā pašā situācijā nonākušajām.

Es viņai piezvanīju, lai aprunātos, bet izrādījās, ka tā izveidojās par ilgstošu, ļoti iedvesmojošu pazīšanos ar palīdzību manai rehabilitācijai. Ar šīs labdarības organizācijas palīdzību esmu saņēmusi Raivja Ašauska fizioterapijas centra speciālistu palīdzību, izvēlēti vingrojumi tieši manam gadījumam, lai izvairītos no tūskas, no roku mazkustības. Esmu ļoti pateicīga fizioterapeitei Gitai Ginterei Kikustei.

Laiks gāja, bet vingrojot, daudz staigājot, cenšoties arvien daudzveidīgāk iekļauties pilnvērtīgā dzīves ritmā, reizēm pārņēma apātija, bija grūti un tad atkal palīgā atbrauca Rozā vilciens - Zintas Uskales personā, kura man piedāvāja psihologa apmeklējumus. Nekad nebiju vērsusies pie šādiem speciālistiem – biju skeptiska. Taču sāku tās apmeklēt, Krīžu un konsultāciju centrā Skalbes, pie psiholoģes Zanes Avotiņas, un kopumā izgāju 8 procedūras. Man tas ļoti palīdzēja! Sāku gulēt, nesatraucos, sāku optimistiskāk skatīties nākotnē!

Gribu sagaidīt vēl daudzus pavasarus ar ievu ziediem, vasaras ar mūsu skaistākajiem svētkiem – Līgo vakaru... rudeni ar dārza bagātību un meža veltēm – sēnēm, ogām un protams balto ziemu, ar Ziemassvētku smaržu...

Cīnīsimies par savu veselību un nekritīsim izmisumā!

Ar cieņu, Inta"